redz. Atbrīvojoties no redzes tvēriena, viņa mēģināja atvilkt elpu. Pakratījusi galvu un satriekusies, viņa atkāpās no statujas, kas vairs neizrādīja dzīvības pazīmes. Un tad viņa vienkārši nokrita uz ceļiem un, saritinājusies, izplūda asarās kā pavisam nelaimīga maza meitene.
“Bērštonā! Viņš ir Berštonā! — viņa garīgi atkārtoja, saprotot, ka viņiem vienkārši nav iespējas satikties.
Nu, sakiet, lūdzu, kurš viņai ļaus doties uz Nirfu sagūstīto Bērštonu? Un kam viņa tur palīdzēs? Pat ja pajautāsi tētim, viņš bez citiem pūķiem neiztiks. Viņš, tēvocis Eirens un tēvocis Finbārs jau bija mēģinājuši izpētīt Berštonas robežu, taču robeža uzvedās dīvaini, un viņi steidzās atgriezties.
Varbūt, kad dzintars parādīsies Soliārā, viņi mēģinās vēlreiz, bet pagaidām viņiem ir jāgaida. gads. Varbūt divas. Viņiem ir vēl gandrīz divi gadi, lai glābtu Soliāru, un tikai tad…
Zlata to visu noklausījās, slēpjoties draklorda biroja skapī, taču viņa tika atrasta un izraidīta, neļaujot uzzināt, ar ko šī saruna beidzās.
Tagad izskatās līdzīgi. Viņai tika parādīts trūkstošais mozaīkas gabals, bet tikai viens, un tas to nepadarīja vieglāku. Vai arī viņa visu nesaprata? Tas arī varētu notikt. Nebija iespējams būt nepateicīgam.
— Paldies! — Zlata nočukstēja un, paklanīdamies šīs vietas saimniekam, pameta alu.
Viņa nolēma pagaidām nevienam nestāstīt par šeit redzēto. Nez kāpēc viņai šķita ļoti svarīgi visu paturēt noslēpumā.
Ceturtās grāmatas beigas
