visu, kas mūs var apdraudēt šajā pusē,” draklords mierināja pūķi.
— Esam tieši zem barjeras?! — no viņa runas izrāvu galveno.
— Jā. “Es zināju, ka tu vēlēsies paskatīties,” Finbārs pasmaidīja, bet tad kļuva nopietns un pēkšņi sacīja: “Bet pēc septiņiem gadiem es tevi neņemšu sev līdzi, pat neceri.”
"Beidzot saprātīga ideja!" — pūķis apstiprināja.
— Tātad, lūk. "Es tevi vairs nenesīšu pie barjeras," dralords atkārtoja. Viņš runāja tik bargi, ka es sapratu, ka viņš mani tiešām neņems. — Bet šodien tu vari to apskatīties pirms došanās mājās, tāpēc saģērbies…
Jā, kur tur! Pirms viņš pat paguva beigt runāt, es izlecu ārā, uzmetot pār pleciem tikai vienu no segām. Es vairs nejutu aukstumu kā agrāk — mana vēlme nostrādāja!
No apakšas barjera izskatījās vēl majestātiskāka. Es pat nevarēju atrast salīdzinājumu, kā tas bija vairāk. Es piegāju un apstājos rokas stiepiena attālumā. Es skatījos uz to, kas plosījās viņam otrā pusē.
Tur starp sniega virpuļiem šaudījās daži bālgani rēgi. Dažreiz tie sastinga, veidojot šausminošus attēlus. Viens no tiem pēkšņi izveidojās tieši manā priekšā. Briesmīga seja ar tukšiem acu dobumiem un smīnu pēkšņi metās pretī, un es instinktīvi atkāpos, atkal ietriecoties Finbārā.
Viņš pienāca no aizmugures un apskāva mani. Viņš noskūpstīja savu templi.
— Ejam, Amira. Mums tiešām nevajadzētu šeit palikt ilgāk. Tagad zobens aizvedīs uz pili, būs ātrāk. Un lai Niisara un Bērs nepamet tevi līdz manai atgriešanās brīdim. "Viņš pieliecās man pie auss un čukstēja. — Uzzīmējiet kaut ko citu manai atgriešanai.
Viņa viņam uzsmaidīja un pamāja. Biju jau diezgan noguris no šī grūtā ceļojuma, bet tomēr vispirms pacēlāmies gaisā, lai paskatītos uz barjeru un kristālu, kas no augšas spīd ar zilu zvaigzni. Un tad es iztaisnojos pilnā augumā pūķa mugurā. Viņa paņēma vienā rokā segu kūli, ko atteicās iemest šeit, bet otrā zobenu, un, atvadījusies no Finbāra un Frosta, lūdza, lai viņu aizved uz maniem kambariem Rongholā.
29. nodaļa. Paldies par šo dāvanu!
Finbar atgriezās divpadsmit dienas pēc manis. Es jau sāku nopietni uztraukties. Atnāca noguris un vājš. Viņš kā pūķis ielīda pils pagrabā, kur atradās viņa alas miniatūra kopija, un pēc trim dienām iznāca no turienes kā vīrietis. Visu šo laiku es nevarēju atrast sev vietu. Par laimi Nis un Bērs mani nomierināja.
— Pūķis tērē daudz enerģijas un maģijas, lai lidotu un mainītu kristālu, Amira. Pat liesma, ar kuru viņš pazemo veco akmeni, ir īpaša. Tāpēc jūs tur nokļuvāt ātrāk,” paskaidroja Bērs Kūlstouns. — Labi, ka atgriezāties agri. Ja tu būtu palicis, viņam lidot būtu bijis vēl grūtāk.
Cvetiks ne mirkli nelika mani vienu. Viņš pat pieprasīja iet ar viņu pastaigāties.
— Es jūtu Nirfeat infekcijas smaku jūdzes attālumā! — viņš apgalvoja. "Es pat uzreiz redzēju cauri jūsu bezdibeņa saulei, lai gan jūs man neticējāt."
Tā mēs gājām kājām.
Finbārs pamazām nāca pie prāta un kādu dienu ieturēja romantiskas vakariņas uz viena pils torņa balkona, kur es nekad nebiju bijis. No šejienes pavērās lielisks skats uz apkārtni, īpaši maniem mīļākajiem kalniem.
Es uzvilku skaistu jūras zaļu kleitu un agrāk dāvinātās rotaslietas, viņam bija svētku kamzolis un viss, ko prasīja statuss. Telpu rotāja ziedi, un no kaut kurienes plūda burvīga mūzika. Tas izrādījās pārāk svinīgi, un es nevarēju atbrīvoties no svarīgas sarunas sajūtas, tāpēc es biju nedaudz satraukts un nedaudz noraizējies.
Sākumā viss gāja kā parasti. Runājām, ēdām, baudījām viens otra kompāniju. Kādā brīdī es apjucis, apbrīnojot kalnu virsotnes, kas balstās uz debesīm. Debesīs lidoja kaut kāds plēsīgs putns. Šī bilde izraisīja negaidītu rezonansi manā dvēselē, es atcerējos Zemi…
— Kur tu skaties, Ēna?
"Uz kalniem…" es atbildēju, klusībā nomirkšķinot dārgu asaru.
Draklords piecēlās un apgāja ap galdu pie manis. Un tad pēkšņi viņš nokrita uz viena ceļa.
Es neizpratnē skatījos uz viņu.
— K-ko tu dari?
"Piedāvājums," viņš pasmaidīja. "Cvetik teica, ka tā ir paraža šeit uz Zemes." Vakariņas, ziedi, mūziķi…
— Ak, šis zieds! Kad jūs to tikko paņēmāt? — klusi nomurmināju, atcerēdamās aizdomīgās sarunas, kas mums ar kaķēnu bija, staigājot pa pils teritoriju.
— Noņemt ceļgalu man ir par daudz, bet citādi man patīk tradīcija. Īpaši šī daļa… — Draklords izņēma no kabatas apaļu kastīti. Man nebija ne mazāko šaubu par to, kas tajā bija. "Es nezinu, kādi rituāla vārdi būtu jāsaka, tāpēc… Amira, precē mani."
Finbārs atvēra kastīti, atklājot gredzenu ar lielu ovālu safīru. Baltais zelts, filigrāni raksti, kas mijas ar maziem dimanta dzirksteliņiem, kuros spēlējās saules stari…
– Ļoti skaists! — Es biju sajūsmā un tajā pašā laikā samulsis. "Finbar, tiešām nav nepieciešams mest ceļgalu." Tātad… Ne visi tā dara,” viņa pamudināja, saprotot, ka dralords gandrīz nekad nav nometies ceļos kāda priekšā.
— Tas ir labi! — Draklords ar redzamu atvieglojumu atzīmēja un, slēpdams smieklus acīs, jautāja: "Tad es mazliet nesapratu." Vai man tev uzvilkt gredzenu, vai arī tu izlemsi, likt vai nē?
Es biju nedaudz pārsteigts. Un tiešām, kā tam vajadzētu būt? Viņi noteikti valkā to dzimtsarakstu nodaļā, bet ne vienmēr priekšlikuma laikā? Pēkšņi es sapratu, cik šausmīgi tālu esmu no šiem smalkumiem, un tad noliecos uz Finbāru un godīgi atzinu:
— Nezinu. Kaut kā man par to nebija jādomā. "Un, lai tas nebūtu tik neērti, viņa jautāja: "Kāda ir paraža šeit, Kirfaronā?"
— Mūsuprāt, jūs jau esat atbildējis.
Draklords pasmaidīja, un es nosarku un pat gribēju piecelties no krēsla un izaicinoši aiziet, bet vīrietis, kurš stāvēja man priekšā uz viena ceļa, traucēja.
— Nu jā… Piedod. Es nesapratu, ka jums nav pieņemts iet gulēt pirms laulībām.
Es pēkšņi jutos šausmīgi aizvainota, un es novērsos. Nav brīnums, ka man bija bail no visas šīs oficiāles. Es zināju, ka tas izrādīsies kā pētersīļi.
— Amira? — Finbārs mīļi iesaucās.
— Kas? — viņa skarbi jautāja, neskatīdamās uz viņu.
Un pēkšņi viņa tika paņemta rokās. Draklords ar kāju atgrūda krēslu un apsēdās uz tā kopā
