Форма входа
Читем онлайн ŪDENS PUISĒNS - Džeks Londons
Шрифт:
-
+
Интервал:
-
+
Закладка:
Сделать
O, Kanaloa, kura naktis ir tabu!
Celies stāvus uz stingrā klinšu pamata!
Stājies virs klints, zem kuras gu| astoņkājis!
Piecelies paņemt astoņkāji no dziļās jūrasl
Celies augšā, o, Kanaloa!
Jauc ūdeni! Jauc ūdeni! Modini astoņkāji!
Modini astoņkāji, kas guļ pieplacis! Modini astoņkāji, kas guļ izpleties…
Es aizvēru acis un aizspiedu ausis, pat negrasīdamies pastiept roku, lai viņam palīdzētu, jo no pieredzes labi zināju, ka vecais vīrs arī nebalstīts prot ierāpties nedrošajā laivelē, itin nemaz neriskēdams to apgāzt.
— Kas par varenu astoņkāji! — viņš dudināja. — Tas ir wahine (sieviešu dzimuma) astoņkājis. Tagad es tev nodziedāšu dziesmu par kauri gliemezi, par sārto kauri gliemezi, ko mēs lietojam par ēsmu astoņkājiem.,.
— Tu vakar vakarā bērēs esot ļoti neglīti uzvedies, — es metos pretuzbrukumā. — Es visu par to dzirdēju. Tu esot briesmīgi ālējies. Tu esot dziedājis, līdz visiem ausis aizkritušas. Tu esot apvainojis atraitnes dēlu. Tu esot tempis alu kā teļš. Alus tavā lielajā vecumā nav veselīgs. Kādu dienu tu pamodīsies beigts. Šodien tev īstenībā vajadzētu būt tikko pusdzīvam …
— He! — viņš nokrekšķinājās. — Un tu, kas alu nedzer nemaz, kas vēl biji nedzimis bērniņš, kad es jau tuvojos vecumam, kas vakar vakarā aizgāji gulēt reizē ar sauli un ar cāļiem, — tu šodien esi tikko pusdzīvs. Izskaidro man to! Manas ausis ir tikpat izslāpušas klausīties, kā vakarnakt mana rīkle bija izslāpusi dzert. Un ievēro — šodien es, kā mēdza teikt tas jahtā atbraukušais anglis, esmu lieliskā formā, velnišķīgi lieliskā formā.
— Tu esi nelabojams, — es atteicu, plecus paraustīdams. — Viens .iu gan ir skaidrs — proti, ka pat ne velns negribēs tevi paraut. Ziņa par tavu dziesmošanu jau priekšlaikus aizsniegusi viņa ausis.
— Nē, — Kohokumu atbildēja, pamatīgi apsvēris šo domu. — Tā tas nav vis. Velns būtu laimīgs par manu ierašanos, jo es zinu dažas varen jaukas dziesmiņas priekš viņa, es zinu par augstajiem alii visādus skandālus un vecas tenkas, kuras klausoties viņš aiz priekiem kasīsies vien. Āre, ļauj, lai izskaidroju tev savas dzimšanas noslēpumu! Mana māte ir Jūra. Es piedzimu lielā laivā Kaho- olaves jūrasšaurumā, Konas negaisam plosoties. No viņas — no mātes Jūras esmu mantojis savu spēku. Kad vien ieslīgstu viņas rokās kaut uz vienu apskāvienu, kā ieniru šodien, es atkal kļūstu stiprs, pie tam vienā acumirklī. Viņa man ir zīdītāja, dzīvības avots
«Anteja gars,» es nodomāju.
— Kādu dienu, — vecais Kohokumu tik trauca tālāk,
— kad patiešām būšu vecs, cilvēki par mani zinās stāstīt, ka esmu noslīcis jūrā. Tā tomēr būs tukša cilvēku iedoma.: Patiesībā es būšu atgriezies savas mātes rokās, lai tur atpūstos pie viņas krūtīm, pie viņas sirds līdz savai pārdzimšanai, kad atkal izniršu saules gaismā viskrāšņākās jaunības rītausmā — gluži jauns kā pats Maui savās zaļās jaunības dienās.
— Ērmīga ticība, — es piezīmēju.
— Kad biju jaunāks, es lauzīju savu nabaga galvu par vēl ērmīgākām ticībām, — vecais Kohokumu attrauca.
— Bet uzklausi, ai, jaunais gudriniek, manu veca vīra gudrību! Šo, lūk, es zinu: kļuvis vecs, es pēc patiesības mazāk meklēju ārpus sevis un atrodu vairāk patiesības sevī pašā. Kālab es izdomāju šo domu par savu atgriešanos mātes rokās un atdzimšanu saulē no savas mātes? Tu nezini. Es arī ne — zinu tikai to, ka šī doma, ne cilvēka balss, ne iespiesta vārda pačukstēta, ne no kurienes nenākusi, ir izaugusi manī, manis paša dzīlēs, kas ir tikpat dziļas kā jūra. Es neesmu nekāds dievs. Es neko neradu. Tātad es neesmu arī radījis šo domu. Nepazīstu ne tās tēvu, ne māti. Tā cēlusies sensenos laikos pirms manis, un tālab tai jābūt patiesai.,Cilvēks nevar radīt patiesību. Cilvēks, ja vien viņš nav akls, var tikai atzīt patiesību, kad ierauga to. Vai tad šī doma, ko esmu izdomājis, ir sapnis?
— Varbūt tu pats esi sapnis. — Es pasmējos. — Un es, un debesis, un jūra, un zeme, kas cieta kā dzelzs, arī ir sapņi, vienīgi sapņi.
— Par to es bieži esmu prātojis, — viņš domīgi apliecināja. — Tas tiešām var būt iespējams. Pagājušo nakti es sapņoju, ka esmu putniņš, cīrulis, kas koši trillina debess augstumos — gluži kā cīruļi Haleakalas augstieņu ganībās. Es lidoju augšup, augšup, pretī saulei, un dziedāju, dziedāju, kā vecais Kohokumu nekad nav pratis dziedāt. Nupat es tev stāstu, ka sapņos biju cīrulis, kas dzied debešos. Bet ja nu es — tas, kas esmu, — tiešām būtu cīrulis? Un vai šis mans stāstījums par to nevar būt sapnis, kuru es, cīrulis, patlaban sapņoju? Kas gan tu esi, lai spētu pateikt man jā vai nē? Vai tu drīksti apgalvot, ka es neesmu cīrulis, kas aizmidzis sapņo esam vecais Kohokumu?
Es paraustīju plecus, un viņš triumfēdams trauca tālāk:
— Un kā tu vari zināt, vai tikai tu neesi pats vecais AAaui, kas iemidzis un sapņo — šis esot Džons Lakana, kurš ar mani tērzē laiviņā? Un vai tu tad nevarētu pamosties, atkal būdams pats vecais Maui, un kasīt sānus, teikdams, ka esi sapņojis jocīgu sapni, kurā tu esot bijis haole?
— Nezinu, — atteicu. — Tik un tā tu jau man neticētu.
— Sapņos ir daudz kas vairāk, nekā mēs apjēdzam, — viņš man galvoja lielā nopietnībā. — Sapņi sniedzas dziji, tālas paaudzes atpakaļ, varbūt pat pirms visu lietu sākuma. Vai vecais Maui nevar būt tikai sapņojis, ka viņš izvilcis Havaju no jūras dibena? Tad jau visa šī Havajas zeme būtu sapnis un tu, un es, un tur tas astoņkājis — mēs būtu tikai daļas no Maui sapņa? Un tas putniņš cīrulis tāpat?
Viņš nopūtās un ļāva galvai noslīgt uz krūtīm.
— Un es te moku savu veco galvu gar noslēpumiem, kas nemaz nav izdibināmi, — viņš pēdīgi noteica, — līdz galīgi nogurstu un vēlos visu aizmirst, un tad es dzeru alu un eju makšķerēt, un dziedu senas dziesmas, un sapņoju, ka esmu cīrulis, kas dzied debešos. Tas man patīk labāk par visu, un es bieži sapņoju šo sapni, kad esmu dzēris daudz alus ..»
Dziļā grūtsirdībā viņš caur ūdensspoguli sāka raudzīties lagūnas dzīlēs.
— Nu kādu laiciņu nekas nekodīsies, — vecais paziņoja. — Zivju haizivis ložņā apkārt, un mums būs jāpagaida, kamēr tās aizvāksies projām. Un, lai laiks nevil- ktos pārāk smagi, es tev uzdziedāšu laivasvilcēju dziesmu par godu Lono. Lūk, šo pašu:
Dod man koka stumbru, o, Lono!
Dod man stipru sakni, o, Lono!
Dod man zara cilpu, o, Lono!…
— Apželiņ, nedziedi taču! — es viņam uzbrēcu. — Man sāp galva, un tava dziedāšana griež kā ar nazi. Var jau būt, ka tu šodien esi velnišķīgi lieliskā formā, bet rīkle tev neder nekur. Labāk pastāsti man par sapņiem vai gvelz pasakas!
— Slikti gan, ka tu esi_ saslimis, tāds jauns cilvēks, — viņš jautrā garā piekāpās. — Tad jau nedziedāšu ari vairs. Es tev kaut ko pastāstīšu, ko tu nezini un nekad neesi dzirdējis; kaut ko, kas nav sapnis un nieku pasaka, bet tik tiešām ir noticis, kā man skaidri zināms. Ne visai sen atpakaļ šeit, šās pašas lagūnas piekrastē, dzīvoja jauns zēns, vārdā Keikivai, kas, kā tu zini, nozīmē «Ūdens puisēns». Viņš tiešām bija īsts ūdens puisēns. Viņa aizstāvji bija jūras un zivju dievi, un jau piedzimstot viņš prata zivju valodu, par ko zivīm gan nebija ne jausmas, līdz kamēr haizivis kādu dienu to atklāja, dzirdēdamas viņu šai valodā runājam.
Tas noticis tā. Strauji skrējēji bija atnesuši ziņu, ka ap salu ceJojumā dodas karalis, un pavēli, lai nākamā dienā Vaihī iemītnieki sarīko tam luau (dzīres). Kad karalis devās ceļojumā, mazo ciematu nedaudzajiem iemītniekiem arvien radās lielas grūtības: kā piepildīt ar barību karaļa daudzos vēderus. Jo viņš taču allaž ceļoja līdz ar savu sievu un tās galma dāmām, līdz ar saviem priesteriem un burvjiem, ar saviem dejotājiem un flautas spēlmaņiem, ar hulas dziedoņiem, cīkstoņiem un kalpiem, līdz ar saviem augstmaņiem un to sievām, to burvjiem, cīkstoņiem un kalpiem.
Dažu labu reizi tādos mazos miestiņos kā Vaihī karaļa ceļojuma taku vēl ilgi pēc tam iezīmēja trūkums un bads. Tomēr karalis ir jābaro, un nav labi saniknot karali. Tā nu Vaihī uzņēma vēsti par karaļa ierašanos kā brīdinājumu par nelaimes tuvošanos, un visi, kas nodarbojās ar pārtikas iegūšanu gan tīrumos, gan dīķos, gan kalnos, gan jūrā, čakli vien gādāja ēdamo dzīrēm. Un ņem vērā: viss arī tika sagādāts, bija vismīkstākās un sulīgākās taro saknes un cukurniedru posmu mezgli grauzdēšanai, bija zivis opihi un ļimu saknes, bija vistas un mežacūkas, un ar poi nobaroti kucēni — viss bija, trūka tikai viena. Zvejnieki nebija varējuši sadabūt omārus.
На этой странице вы можете бесплатно читать книгу ŪDENS PUISĒNS - Džeks Londons бесплатно.
Похожие на ŪDENS PUISĒNS - Džeks Londons книги
- A-1. Tas zholy zhabyk - Султан Байназаров - Прочие приключения / Периодические издания