— Kā tas ir? Visi! — sacīja Lanka.
"Es baidos, ka tad mēs iestrēgsimies līdz vēlam vakaram, un mani pavadoņi mani pazaudēs." Varbūt vispirms varētu īsi pastāstīt, kas šeit notika? Kam tu šobrīd strādā?
— Uz sevi, Amira, uz sevi! Vai varat iedomāties?
— Gribi teikt: “Jautrā polārlapsa”… Respektīvi, tagad “Good Chowder” ir tavējā? — Es biju patiesi pārsteigts.
— Jā! — Lanka starodama iesaucās.
— Es ļoti priecājos par tevi, bet kā tas notika? Un kur pazuda Konors?
"Vai es jums teicu, ka mūsu dralords ir laipnākais un godīgākais no valdniekiem?" Tagad esmu pilntiesīga īpašuma īpašniece, un ar mani jāsazinās nevis arkls, bet siera! Šeit! Sjerralanka, vai tas neizklausās lieliski?
Šķiet, ka manas prombūtnes laikā vienkārša kalpone pa sociālajām kāpnēm pacēlās uz augstāku šķiru, kas viņai nekad nav apnicis baudīt, pat veicot savu iepriekšējo darbu.
— Protams, lieliski! — Es no sirds priecājos par viņu. — Un es joprojām neko nesaprotu…
— Es tev tagad pateikšu.
Lanka noslaucīja rokas ar dvieli, paskatījās uz virtuvi un, pamājot ar galvu uz savām domām, apsēdās uz maza soliņa.
“Konors…” Šķita, ka viņas dzīvespriecīgums un pozitīvisms tika izdzēsts ar dzēšgumiju, tiklīdz viņa atcerējās savu iepriekšējo saimnieku. — Par to, ko šis nelietis izdarīja, viņam ir tiešs ceļš uz Nirfgārdu! Amira, es nezinu, kur tagad atrodas Konors, bet es patiesi ceru, ka viņš raktuvēs šūpojas ar cērti.
— Tātad tu zināji, ko viņš dara? — uzmanīgi jautāju.
— Protams, nē! Bet man bija aizdomas, ka viņa slepenie darījumi smird pēc sapuvušas gaļas, — Lanka īgni pasmaidīja. “Laikā, kad es šeit strādāju, pazuda piecas meitenes. Pieci, Amira! Un tu kļuvi sestais. Konors man meloja, ka vienam steidzami jādodas prom, otrs pameta darbu, nespējot tikt galā ar darba slodzi. Trešais aizbēga, nozaga viņam dažas monētas un tamlīdzīgas lietas. Bet man nekas nebija aizdomas! Es viņam ticēju! Meitenes bieži dabūja pie mums darbu un aizgāja. Dažkārt nepagāja pat nedēļa, līdz nomainījās nākamais viesmīlis, tāpēc nekas netraucēja. Darbs nav viegls, un jūs pats to redzējāt. Neviens ilgi nebija pie prāta…
— Neviens, izņemot tevi? — Es nevarēju atturēties no ķircināšanas.
— Tieši tā! — Lanka viegli piekrita. "Es izrādījās stulbākais." Un arī visizturīgākais un strādīgākais. Un turklāt man ir kopīgs izskats, bez… Kā viņu sauc? — draudzene nodomāja un atcerējās: — Oho! Nekādas "eksotikas"! Es esmu piemērots pļaušanai pa dibenu. Varbūt arī vienu vai divas reizes pabūt sienā. Dažreiz viņi pat mēģināja, bet es esmu godīga meitene, un es padzinu savus pielūdzējus. Bet es nebiju piemērots tādiem nogurušiem ķēmiem kā Zonko vai Aurels. Laikam tāpēc Konors mani neaiztika. Un viņš pat maksāja vairāk par citiem, citādi nepaliktu neviena, kas piekristu pie viņa strādāt.
Viņa paglaudīja sev blakus soliņu, aicinot pievienoties, un es neatteicu, es apsēdos. Man izdevās tur noturēties pa dienu un daudz darba uzlikt kājām.
– Žadoba! Kaut es būtu nolīgusi vēl dažus viesmīļus! — Es jutu līdzi nabaga meitenei, kura katru dienu strādāja trīs cilvēku labā.
"Konors savā darbā nevienu nepieņemtu!" Viņš ar nolūku nepaturēja vairāk par diviem viesmīļiem, vai tu uzdrošinies? — Lanka samiedza acis.
— Kādas apdomas! — Es sapratu, uz ko viņa tiecas. Bijušā kroga īpašnieka nodevībai nebija robežu. "Un tā ir taisnība, pēc darba dienas jūs nokritāt no kājām, un otrās viesmīles nolaupīšana nakts vidū bija tikpat vienkārša kā bumbieru lobīšana."
— Pa labi! Vai varbūt Konors kaut ko ieslidināja mūsu ēdienā, lai mēs varētu labāk gulēt un nerastos vēlme naktīs klīst apkārt.
"Tas ir tas, ko viņš ar mani izdarīja," es apstiprināju viņas aizdomas. — Viena lieta ir neskaidra, vai neviens nav pamanījis, cik nejūtīgas meitenes regulāri tiek izvestas no šejienes? Blakus atrodas krogs, viesi, naktī patruļas ielu apsardze. Vai kādam vajadzēja kaut ko redzēt?
— Tā ir būtība! Konora līdzzinātāji meitenes nolaida pazemē un pēc tam aizveda pa slepenu eju. Es viņu atklāju pirms sešiem mēnešiem, bet nolēmu, ka viņš ved uz krogu. Kad Mirana pazuda un viņas mantas tika atstātas skapī, es pirmo reizi kļuvu piesardzīga. Konors neziņoja par viņa pazušanu, un, kad es jautāju, kāpēc, viņš draudēja mani izmest, ja es sākšu krist panikā. Piemēram, neviens negrib tā strādāt, un tad izplatīsies kādas sliktas baumas.
— Un kā viņš to izskaidroja?
"Viņš teica, ka staigājošā meitene ir jūsu Mirana, tāpēc viņa nomira kaut kur grāvī." Es viņam neticēju, bet baidījos viņam pārmest. Visi cerēja, ka Mirka jebkurā dienā atgriezīsies un viss izdosies. Un tad tu pazudi, un es nevarēju to izturēt. Viņa, neko nesakot Konoram, tajā pašā rītā devās pie sargiem. Viņi mani iztaujāja un beigās ielika tavu portretu man zem deguna un teica: “Vai tu neredzēji zagli? Vai tad krodziņā neienāca tāda meitene? Viņa it kā nozaga draklordam kaut ko vērtīgu,” Lanka nozīmīgi skatījās uz mani.
— Kā ar tevi? — Es neiekritu viņas ēsmā.
Turklāt man bija interesanti uzzināt, ko Lanka pēc visa par mani domā.
"Un es teicu, ka tu esi mans pazudušais draugs." Bet tu esi kārtīga meitene un nevarēji dralordam neko nozagt. Apsargi saskatījās, un tad ieradās burvji no drošības dienesta. Ak, un viņi man uzdeva viltīgus jautājumus! Viens ir sliktāks par otru! Toreiz es baidījos, varbūt pārāk daudz izpļāpājos, nepārmet mani. Taču šķiet, ka viss nav velti. Es tagad esmu krodziņa īpašnieks, un tu? — Lanka jautājoši paskatījās uz mani.
— Un es esmu Safīra pūķa ēna. Vismaz tā saka dralords,” es neslēpu no sava drauga.
Esmu pārliecināts, ka Lankas palīdzībai bija liela nozīme manā atbrīvošanā. Ne velti viņa tika pelnīti atalgota.
Mans draugs skatījās uz mani kā uz dzīvu brīnumu.
"N-nyera…" viņa izspieda balsī, kas viņai nepiederēja, un mēģināja norāpties no sola.
Es viņu turēju aiz pleciem un viegli pakratīju.
— Tikai Amira, tāpat kā iepriekš! Sapratu? — un čukstēja: "Es esmu šeit inkognito."
Lanka pamāja bieži un bieži. Tad viņa pēkšņi iesmējās, ar abām rokām aizsedzot muti, acīs pazibēja asaras…
— Ko tu dari? Es biju pārsteigts.
— Lai slavēts Pūķa ciltstēvs! — Lanka aizelsusies stostījās. — Finbar
